Aiz bažām novirzīties pārāk tālu pret vēju «Tēvoci Tobiju» nolika dreifā, un četras nākamās dienas un naktis debesis sedza mākoņi. Ne uz mirklīti nepaspīdēja saule, un tajos nedaudzajos brītiņos, kad pa mākoņu spraugām pavīdēja zvaigznes, tās bija pārāk blavas un tūdaļ arī nozuda, tā ka par to noteikšanu nebija ko domāt. Sajā laikā jau pat pēdīgais nepraša būtu skaidri atskārtis, ka dabas spēki gatavo negantu uzbrukumu. Grīfs, apskatījis barometru, kas nemainīgi turējās uz 29,90, kāpa atpakaļ uz klāja, sagrūz- damies ar Džeki-Džekiju, kura seja bija tikpat samākusies un aizmiglota kā debesis un gaiss visapkārt. Džeki-Dže- kijs, pieredzes bagāts jūrnieks no Tongas salas, skaitījās tāds kā bocmanis un pa pusei otrais stūrmanis, kas izrīkoja no dažādu cilšu kanakiem salasīto apkalpi.
— Lieli vēji būs nākt, es domāt, — viņš teica. — Es tai&ni tāds redzēt agrāk — varbūt piecas, varbūt sešas reizes.
Grīfs pamāja ar galvu. — Tieši tā, Džeki-Džekij, negaisa laiks. Drīz vien barometrs būs nokritis tik zemu, ka tam izvelsies dibens.
— Droši, — tongietis apliecināja. — Drīz bus pust kā elle.
Pec desmit minūtēm uz klaja uznaca Snovs.
— Barometrs sakustējies, — viņš teica. — 29,85, krīt arvien zemāk un visu laiku svārstās. Nejēdzīgi sutīgs — vai jūs nejūtat? — Viņš nobraucīja pieri ar rokām.
— Taisni nelabi kļūst. Tā jau visas brokastis atnāks atpakaļ bez kādām pūlēm.