Grīfs lika uzvilkt fokburu, atstājot to ierēvētu, un «Tēvocis Tobijs» mazliet paātrināja gaitu pieaugošajā brīzē. Vējš strauji izvērtās par īstu vīru, tomēr ar to vien nesamierinājās. Tas pūta arvien spēcīgāk, vēl un vēl spēcīgāk, katru pastiprinājuma pakāpi iepriekš pasludinādams ar bezvēja brīžiem, kam tūdaļ sekoja jaunas mežonīgas brāzmas. Tas kļuva ik brīdi stiprāks, līdz «Tēvoča Tobija» reliņš biežāk atradās zem ūdens nekā virs tā un vidusdaļa burzguļoja putainos ūdeņos, ko špigates nespēja novadīt. Grīfs nemitīgi pētīja barometru, kas neatlaidīgi slīdēja lejup.
— Centrs atrodas dienvidos, — viņš teica Snovam, — mēs traucamies šķērsām tā ceļam un tieši tajā iekšā. Tāpēc mums jāgriežas apkārt un jābrauc pretējā virzienā. Tad barometrs noteikti sāks celties. Noņemiet fokburu — kuģis jau tik un tā vairāk nespēj turēt — un esiet gatavi iziet bauti!
Manevru izpildīja, «Tēvocis Tobijs» apgriezās un cauri mijkrēslim, kas jau līdzinājās vakara tumsai, trakā ātrumā aizdrāzās uz ziemeļiem šķērsām vētras virzienam.
— Nekur mēs tikpat netiekam, — Grīfs pāris stundu vēlāk atzinās stūrmanim. — Vētra met milzīgu loku — šo loku nav iespējams aprēķināt, un mēs varbūt pagūsim izskriet šķērsām cauri, bet varbūt arī centrs mūs skars. Paldies dievam, barometrs vismaz paliek uz vietas. Viss atkarīgs no tā, cik plašs būs šis loks. Viļņi ir pārāk lieli, mēs nevaram turpināt braucienu. Lieciet kuģi dreifā! Gan jau tas kā nekā izkulsies pats.