—   Es domājos zinām, ko nozīmē vējš, — nākamā rīta pašā agrumā Snovs iekliedza savam saimniekam ausī. —< Tas jau nemaz nav vējš. Tas ir kaut kas neiedomā­jams. Tas ir vienkārši neiespējams. Brāzienos tas, jā­domā, sasniegs savas deviņdesmit vai simt jūdzes stundā. Taču šis definējums neko neizsaka. Kā gan es varētu kā­dām to attēlot? Nav manos spēkos. Un paraugieties uz jūru! Esmu izbraukājis visus austrumus, bet neesmu re­dzējis neko tamlīdzīgu.

Diena bija iestājusies, un saulei jau kopš stundas va­jadzēja būt uzlēkušai, tomēr vairāk kā drūmu puskrēslu tā nespēja sagādāt. Viss okeāns bija varena kustīgu kalnu grēdu pārvietošanas. Trešdaļjūdzes plati vērās bez­dibeņi starp milzīgajiem viļņiem. To augstās nogāzes, da­ļēji pasargātas no trakojošā vēja, lauzīja sīkāku balt- krēpjotu vilnīšu vijumi, bet no pašu milzeņu augstajām korēm vējš norāva baltos kroņus, pirms vēl tie paguva izveidoties. Sīs putu šaltis līmeniski joņoja virs jūras mastu galu augstumā un vēl augstāk.

—   Ļaunākajam mēs jau esam cauri, — Grīfs sprieda.

—    Barometrs visu laiku ceļas. Viļņi gan vēl palielinā­sies, kad vējš sāks pierimt. Es iešu nolikšos. Piesargieties no spējiem vēja apsviedieniem! Tie noteikti nāks. Modi­niet mani, kad būs astoņas glases!