Šī iemesla dēļ Hedždorna izvēle nebūt nebija mazsvarīga un saistījās ar simtiem dažādu apsvērumu, un tikai retais pretendents pirmsvēlēšanu laikā tika cauri bez enerģiskiem pārmetumiem un mulsinošiem atgādinājumiem par kādu sen pieļautu grēciņu runas veidā vai uzvedībā. Kaut arī pretendents nemēdza atklāti izrādīt savu aizvainojumu, šīs norises neglābjami putināja draudzību, vairoja naidu, aptraipīja labo slavu. O. S. Sārla paaugstināšanā izpaudās kompromiss starp divām Overvīlu frakcijām, jo tieši šī cilts bija izpelnījusies godu izvirzīt savu pārstāvi nozīmīgajam postenim.

Abi kungi, starp kuriem O. S. Šārls kļuva par kompromisa iemiesojumu, baudīja lielu cieņu, taču attieksmē pret dzīvi bija nesamierināmi uzskatu pretinieki. Viens no tiem bija talantīgais Gārs no Zumbeldu dzimtas. Šis kungs iemiesoja sevī Hedždornas pils tradicionālos tikumus — viņš bija izcils esenču pazinējs, ģērbās ar nevainojamu eleganci, un Overvīlu cilts iecienītajā rozetē viņam nekad nebija nevienas sagriezušās vai pašķiebušās ieloces. Bezrūpīgs šarms viņā teicami apvienojās ar dižciltīgu pašcieņu. Viņa atjautīgā valoda dzirkstīja no citātiem un spožiem domu graudiem. Sastopot izaicinājumu, šī atjautība pārtapa izsmalcinātā dzēlībā.