Gārs spēja citēt no galvas ikvienu pazīstamu literāru sacerējumu; viņš meistarīgi spēlēja deviņstīgu kokli un tāpēc allaž bija gaidīts viesis Seno apmetņu parādē. Viņš bija nepārspējams antīku lietu pazinējs, viņš zināja, kur uz Senās Zemes atradusies ikviena lielāka pilsēta, un stundām ilgi varēja runāt par aizgājušo laiku vēsturi. Kara mākslas gudrībās viņam Hedždornā nebija līdzinieka, un vienīgi D. K. Magda no Deloras pils vai varbūt vēl Brašems no Tuangas pils varēja šai jomā ar viņu mēroties. Trūkumi? Nepilnības? Tās varētu saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem: pārmērīga etiķetes godāšana, kas attiecībā uz citiem izpaudās dzēlīgā pārākumā, un pārdroša neatlaidība, kas robežojās ar nežēlību.

O. Z. Gāru neviens neiedomātos dēvēt par neinteresantu vai lēmumos nenoteiktu cilvēku, un visi pazina viņa drosmi. Pirms diviem gadiem Lucernas ielejā bija uzdrīkstējies iebrukt nomadu bars, kas slepkavoja zemniekus, zaga lopus un pat nogāja tiktāl, ka iešāva bultu krūtīs kādam Aisetas kadetam. O. Z. Gārs nevilcinādamies sapulcēja mekus soda ekspedīcijai, sasēdināja tos divpadsmit spēka furgonos un devās pa pēdām nomadiem, kuri beidzot tika panākti netālu no Drēnas upes pie Vorstera katedrāles drupām. Nomadi izrādīja negaidītu spēku un veiklību un nebūt nevēlējās bēgt, ko kājas nes. Komandēdams uzbrukumu no sava sēdekļa spēka furgonā, kuru abās pusēs no bultām aizsargāja divi meki ar vairogiem rokās, O. Z. Gārs sevi šai kaujā parādīja no vislabākās puses.