Viņu nemāca nedz šaubas, nedz vainas apziņa, un viņš nejuta nekādu vēlēšanos mainīt kārtību, kura ļāva vairāk nekā diviem tūkstošiem kungu un dāmu dzīvot bagātībā un greznībā. Kleghorns, gan nebūdams sirdsapziņas mocīts nožēlnieks, tomēr juta neapmierinātību ar Hedždornas pilī valdošo dzīvesveidu un ritumu un iebilda pret to tik pārliecinoši, ka daudzi pat nevēlējās viņā klausīties, lai nevajadzētu justies neveikli. Taču kaut kur sirds dziļumos arī viņiem brieda neskaidra vainas apziņa, un Kleghornam bija daudz ietekmīgu atbalstītāju.

Kad pienāca laiks balsot, ne O. Z. Gārs, ne Kleghorns nespēja gūt pietiekami plašu atbalstu. Beidzot vadošais postenis tika piešķirts cilvēkam, kurš uz to nebija cerējis pat vispārdrošākā optimisma brīžos: cilvēkam ar nevainojamu uzvedību un pašcieņu, taču bez īsta dziļuma; cilvēkam, kuram nepiemita tukša vīzdegunība, tomēr trūka dzīvīguma; viņš bija patīkams un draudzīgs, taču nelabprāt virzīja samilzušus jautājumus pretī nepatīkamam atrisinājumam, — tāds bija O. S. Šārls, jaunais Hedždorns.

Pusgadu vēlāk, tumšajās nakts stundās pirms rītausmas, Hedždornas meki atstāja savas mītnes un devās projām, paņēmuši līdzi spēka furgonus, darbarīkus, ieročus un elektriskās ierīces. Šī rīcība acīmredzot bija izplānota jau sen, jo tajā pašā laikā un tādā pašā veidā meki aizgāja arī no pārējām astoņām pilīm.