Sākotnējā reakcija Hedždornas pilī bija tāda pati kā visur citur — vispirms neticība, tad mulss niknums, un visupēc — kad tika apsvērta šīs rīcības iespējamā nozīme — bažas un nelaimes priekšnojautas.

Jaunais Hedždorns, cilšu vecākie un vairākas citas Hedždorna izvēlētas amatpersonas sanāca kopā sēžu zālē, lai apspriestos par

notikušo. Visi sasēdās ap lielu galdu, ko sedza sarkans samts: galda galā Hedždorns, pa kreisi no viņa Ksantens un Isets, pa labi Overvlls, Ors un Bjūdrijs; tālāk iekārtojās visi pārējie, to starpā O. Z. Gārs, I. K. Linnuss, A. G. Bernāls — ļoti spējīgs matemātikas teorētiķis, B. F. Vaiess — tikpat izcils senatnes pētnieks, kurš bija atklājis daudzu seno pilsētu atrašanās vietas, starp kurām bija arī Palmīra, Lībeka, Eridu, Zenzvila, Bērtona pie Trentas un Masīlija. Amatpersonu loku noslēdza vairāki dzimtu vecākie: Marūns un Boduns no Oru dzimtas, Kvejs, Rosets un Aidelsijs no Ksantenu dzimtas, Jūgass no Isetiem un Kleghorns no Overvīliem.

Minūtes desmit visi sēdēja klusēdami un centās sakopot domas; šo mēmo psiholoģiskās pielāgošanās procesu dēvēja par «intresiju».

Beidzot Hedždorns sāka runāt. «Pili piepeši atstājuši visi tās meki. Gluži saprotams, ka šāds stāvoklis sagādā lielas neērtības un ka to nepieciešams novērst, cik drīz vien iespējams. Esmu pārliecināts, ka tiktāl mēs visi esam vienisprātis».