Kādu laiku pie galda valdīja saspringts klusums. Beidzot sāka runāt O. Z. Gārs. — Ja šie nelieši nebūtu nozaguši mūsu spēka furgonus, es labprāt tūdaļ pat drāztos viņiem pa pēdām un ar pātagu pārdzītu viņus mājās!

— Nav saprotams, kā būs ar sīrupu, — teica Hedždorns. — Skaidrs, ka visu iespējamo viņi paņēma līdzi. Kas notiks, kad tas

būs iztērēts? Vai tad viņi dzīvos badā? Viņi taču nevar atgriezties pie savas sākotnējās barības — kas tā bija, laikam purva dūņas? Ei, Klcghorn, tu esi speciālists šādos jautājumos. Vai meki var atsākt barošanos ar dūņām?

— Nē, — atbildēja Kleghorns. — Pieauguša meka barības vads ir atrofējies. Taču ja ar dūņām sāktu barot jaundzimušu mazuli, tas droši vien izdzīvotu.

—   Tieši tā es domāju, — Hedždorns pievērsa bargu skatienu savām kopā saņemtajām rokām, cenzdamies neizrādīt, ka viņam nav neviena lietišķa priekšlikuma.

Durvīs parādījās kāds kungs tumši zilajā Bjūdriju ietērpā; nometies uz viena ceļgala, viņš augstu pacēla labo roku un paklanījās.

Hedždorns piecēlās. — Nāc iekšā, B. F. Robart, un ziņo, kādi tev jaunumi! — Ienācēja poza un kustība nepārprotami liecināja, ka viņam kaut kas ziņojams.

—   Nupat tika pārraidītas ziņas no Halsionas. Meki uzbrukuši pilij, saspridzinājuši mūrus un apkauj visus iedzīvotājus. Pirms minūtes radio apklusa.