Viņš aplaida skatienu galdam. Visi pastiepa uz priekšu savas ziloņkaula plāksnītes, apliecinādami piekrišanu — visi, izņemot Kleghornu, kurš tomēr nenostatīja savu plāksnīti uz galda, kā bija pieņemts darīt pretēju uzskatu gadījumā.

Isets, skarba izskata kungs sniegbaltiem matiem, neparasti skaists, par spīti saviem septiņdesmit gadiem, drūmā balsī teica:

—  Neredzu nekāda pamata spriedelēt vai vilcināties. Darāmais ir pilnīgi skaidrs. Tiesa, zemnieki ir nožēlojams materiāls bruņotu spēku izveidei. Tomēr mums jāsapulcē viņi, jāizsniedz viņiem sandales, virsvalki un ieroči, lai viņi nedarītu mums kaunu, un jānodod viņi prasmīga komandiera rokās — tas varētu būt O. Z. Gārs vai Ksantens. Lai putni nosaka bēgļu atrašanās vietu, pēc tam vajag tos panākt un pavēlēt, lai zemnieki tos pamatīgi noslāna un atdzen atpakaļ mājās.

Ksantens, trīsdesmit piecus gadus vecs vīrietis, kurš neparasti agri bija kļuvis par cilts vecāko un turklāt bija labi pazīstams karstgalvis, papurināja galvu. — Tāda iecere skan vilinoši, taču nav īstenojama. Zemnieki gluži vienkārši nespēj stāties pretī mekiem, lai kā mēs viņus sagatavotu.

Tā bija nepārprotama patiesība. Zemnieki, sīki andromorfi, kas sākotnēji radušies uz Desmitās Spikas planētas, bija visai bikli radījumi un, pats galvenais, nespējīgi uz vardarbīgu rīcību.