— Taisni tā es uzskatu — ja viņi grib palikt dzīvi, — rāmi atbildēja Kleghorns. Kleghornam bija nedaudz pāri pusmūžam, viņš
bija plecīgs, stiprs vīrietis ar melniem, mazliet iesirmiem matiem, apbrīnojami izteiksmīgām zaļām acīm un tādu izturēšanos, kas liecina par lielu iekšēju, paša gribai pakļautu spēku. — Bēgšana vārda tiešā nozīmē ir saistīta ar zināmu pašcieņas zaudējumu, — viņš turpināja. — Ja O. Z. Gārs var ieteikt kādu elegantu veidu, kā ņemt kājas pār pleciem, es labprāt to gribētu uzzināt, un arī pārējiem to vajadzētu paturēt prātā, jo tuvākajā laikā tas mums varētu jūtami atvieglot dzīvi.
Pirms O. Z. Gārs paspēja atbildēt, iejaucās Hedždorns: — Nenovirzīsimies no temata! Man jāatzīstas, ka nespēju paredzēt šiem notikumiem galu. Meki apliecinājuši, ka viņi ir slepkavas. Kā mēs varam pieņemt slepkavas atpakaļ savā dienestā? Bet, ja to nedarām — nu tad, maigi izsakoties, mums nāksies padzīvot visai skarbos apstākļos, iekams spēsim atrast un apmācīt jaunu tehnisko personālu.
— Kosmosa kuģi! — iesaucās Ksantens. — Mums tūlīt pat jāparūpējas par tiem!
— Kā tā? — noprasīja Bjūdrijs, kungs ar akmenscictiem vaibstiem. — Kā tu to domā — jāparūpējas?
— Mēs nedrīkstam ļaut tos sabojāt! Kā gan citādi? Tie ir mūsu vienīgā saite ar Dzimtajām Pasaulēm. Apkalpes meki droši vien nav pametuši angārus, jo gadījumā, ja dumpinieki sadomājuši mūs iznīcināt, tie centīsies atņemt mums iespēju izmantot kosmosa kuģus.