—  Varbūt tu vēlētos kopā ar zemnieku armiju maršēt prom uz angāriem un ņemt tos savā stingrajā pārziņā? — diezgan augstprātīgā tonī apvaicājās O. Z. Gārs. Starp viņu un Ksantenu bija risinājusies ilga sāncensība, kas pāraugusi savstarpējā naidā.

—  Iespējams, ka tā ir mūsu vienīgā cerība, — Ksantens atbildēja. — Tikai es nezinu, kā cīnīties kopā ar zemnieku armiju. Gudrāk būs, ja es pats aizlidošu uz angāriem un izlūkošu stāvokli. Tikmēr varbūt tu un pārējie, kam ir pieredze militārā jomā, varētu sapulcēt un sākt apmācīt «zemnieku zemessardzi».

—    Attiecībā uz šo jautājumu es nogaidīšu mūsu pašreizējās apspriedes slēdzienu, — paziņoja O. Z. Gārs. — Ja tiks nolemts, ka šāds ir optimālais ceļš, saprotams, ka es pilnā mērā likšu lietā savu kompetenci. Ja tu savas spējas vari vislabāk izpaust, izspiegojot meku darbošanos, tad ceru, ka būsi tik augstsirdīgs, ka izmantosi tās tikpat aktīvi kā es savējās.

Abi kungi pārmija zvērošus skatienus.

Pirms gada viņu nesaticība gandrīz bija izraisījusi divkauju. Ksantens bija slaida auguma vīrietis samērīgiem locekļiem, allaž nervozas rosības pārņemts; daba viņam nebija žēlojusi šarmu, tomēr mazliet pārliecīgā tieksme uz dabiskām jūtu izpausmēm kaut ko laupīja viņam no īstenas elegances. Tradicionālisti uzskatīja viņu par gaisīgu un nenosvērtu cilvēku — pārāk vaļīgas manieres, pārāk maz bijības pret vispārpieņemtām normām, un cilts vecākā amatam jau nu gan viņš nav labākais atradums!