Nevarēja jau noliegt, ka Araminta viņam tiešām mazliet apnikusi, un likās, ka arī viņa jūt to pašu; iespējams arī, ka Ksantena amats nebija sagādājis viņai tik daudz iespēju spīdēt dažādās sabiedriskās dzīves norisēs, cik viņa bija gaidījusi. Bērnus viņi nebija radījuši. Aramintas meita no iepriekšējās kopdzīves bija piereģistrēta viņai. Otrs viņas bērns tiktu piereģistrēts Ksantenam, tādējādi liedzot viņam iespēju sagādāt sev vēl kādu bērnu. [1]

Ksantens novilka dzelteno sapulces apģērbu. Ar jauna zemnieku tēviņa palīdzību viņš uzģērba tumši dzeltenas mednieka bikses ar melnu apmali, uzvilka melnu virsjaku un apāva melnus zābakus. Tad viņš uzlika galvā mīkstu melnu ādas cepuri un iemeta plecu somā ieročus — riteni savītu asmeni un enerģētisko šauteni.

Izgājis no dzīvokļa, viņš izsauca liftu un nobrauca lejā līdz pirmā stāva ieroču noliktavai, kur citkārt viņu apkalpotu kāds no mekiem. Tagad Ksantens bija spiests pārvarēt milzīgu nepatiku un pats ieiet aiz letes, lai pārlūkotu plauktus. Meki bija aiznesuši līdzi prāvu tiesu no sporta bisēm, visus skrošu sviedējus un enerģētiskās šautenes.

Draudīga zīme, nodomāja Ksantens. Beidzot viņ§ sameklēja ādas pletni ar tērauda uzmavām, rezerves lodes savai šautenei, pāris granātu un spēcīgu monokulāru.

Atgriezies liftā, Ksantens piespieda augšstāva pogu un braukdams drūvīgi apcerēja garo kāpienu augšup, kad lifta mehānisms beidzot vairs nedarbosies un nebūs arī meku, kas to savestu kārtībā.