Augšstāvā izgājis no lifta, Ksantens devās aizsargvaļņa virzienā un gar to aizgāja līdz radiosakaru istabai. Parasti tur sēdēja trīs meku speciālisti, kuru «ausu» pudurus ar aparātiem savienoja vadi un kuri pārrakstīja ar mašīnu visus saņemtos ziņojumus. Tagad mehānismu priekšā stāvēja tikai B. F. Robarts, neziņā grozīdams pogas un ripas; greizais vaibsts ap muti pauda viņa nepatiku un pretīgumu pret šādu darāmo.
— Vai ir vēl kādi jaunumi? — Ksantens vaicāja.
B. F. Robarts sāji pasmīnēja. — Šķiet, ka tie tur viņā galā kaut ko vairāk saprot no visiem šiem mudžekļiem nekā es. Reizēm izdodas uztvert pa kādai balsij. Cik saprotu, meki sākuši uzbrukumu Dcloras pilij.
Ksantenam aiz muguras parādījās Kleghorns.
— Vai es pareizi dzirdēju? Deloras pils pagalam?
— Pagalam vēl ne, Kleghorn. Bet daudz vairs netrūkst. Deloras mūri ir tikpat kā skaista dekorācija, kas knapi turas kopā.
— Satriecošs stāvoklis! — nomurmināja Ksantens. — Kā gan būtnes, kas apveltītas ar jušanas spējām, var nodarīt tādu ļaunumu? Cik maz mēs pēc visiem šiem garajiem gadsimtiem zinām par viņiem! — To sacīdams, viņš apjauta, ka bijis netaktisks: Kleghorns taču meku pētījumiem veltījis krietnu tiesu laika.