Putni devās, kurp norādīts, nemitīgi irgodamies, pukodamies, apsaukādami zemniekus; ļāvuši piepildīt savus sīrupa pūšļus, tie sapulcējās ap pītajā sēdeklī iekārtojušos Ksantenu. — Uz Vensānas kosmosa depo! — viņš tiem pavēlēja. — Lidojiet augstu un klusi! Apkārt ir ienaidnieks. Mums jānoskaidro, vai kosmosa kuģiem ir nodarīts kāds ļaunums un kāds tas ir.

Katrs putns satvēra pa virves gabalam, kas bija piesieti pie rāmja virs braucēja sēdekļa. — Tātad uz depo! — Krēsls pacēlās gaisā ar tik spēju rāvienu, ka ksantenam sacirtās zobi, un putni devās ceļā — smiedamies, lamādami cits citu (jo katram likās, ka pārējie cenšas turēt pēc iespējas mazāku svara daļu), bet galu galā ciešami pielāgodamies savam uzdevumam un itin saskaņoti vēzēdami savus trīsdesmit sešus spārnu pārus. Ksantenam par apmierinājumu pļāpas drīz pierima, un putni klusēdami laidās uz dienvidiem ar ātrumu apmēram piecdesmit vai sešdesmit jūdzes stundā.

Pēcpusdiena jau slīdēja uz vakara pusi. Senatnīgo apkaimes ainavu, kas bija redzējusi tik daudz nācēju un gājēju, tik daudz triumfa un tik daudz posta, šķērsoja garas, melnas ēnas. Paskatījies lejup, Ksantens nodomāja: kaut gan cilvēku dzimums ir sākotnēji radies uz šīs zemes un kaut gan viņa tiešie priekšteči jau septiņsimt gadu dzīvojuši tagadējās mājvietās, Zeme viņam joprojām šķiet sveša pasaule.