Pa spirālveidīgajām kāpnēm, kas gandrīz vai atgādināja spraišļu kāpnes, Ksantens uzkāpa augšup līdz aizgaldiem, kuros dzīvoja putni. Te allaž valdīja nenovēršama nekārtība; spārnotie radījumi pavadīja laiku azartspēlēs, lielākoties izklaidēdamies ar tādu kā šaha paveidu, kura noteikumus nevienam aristokrātam nebija izdevies saprast.

Hedždornas pilī tika turēti simt šādu putnu, un tos kopa pulciņš nelaimīgu zemnieku, pret kuriem putni izturējās ļoti necienīgi. Spilgtie, pļāpīgie radījumi ar sarkanām, dzeltenām un zilām spalvām un gariem kakliem nemitīgi grozīja ziņkārās galvas un visādi apliecināja savu iedzimto bijības trūkumu, ko nespēja labot nekāda disciplīna vai audzināšana. Ieraudzījuši Ksantenu, tie cits caur citu sāka izsmējīgi klaigāt: — Te kāds grib lidot! Kāds varen smags! Kāpēc tie paškronētie divkājaini paši neizaudzē sev spārnus? Draugs, neuzticies putniem! Mēs pacelsim tevi gaisā un tad nosviedīsim taisni uz cietās zemes!

—  Klusu! — Ksantens uzsauca. — Man vajadzīgi seši ātri, klusi putni svarīgam uzdevumam. Vai kāds nojums ir uz to spējīgs?

—   Vai kāds esot spējīgs, viņš prasa! — Krā, krā, krā! Kad mēs veselu nedēļu neesam lidojuši! Ak viņam vajag klusumu? Gan tu redzēsi klusumu, dzeltenmelnais kundziņ!

—  Nu tad nāciet! Tu! Tu! Tu ar savu visgudro skatienu. Un tu arī. Un tu ar uzrauto plecu! Tu ar zaļo pušķi! Surp uz grozu!