Beigu beigās nāve vienlīdz paņēma visus, un visi mirdami guva tieši tik daudz gandarījuma, cik šādā nepievilcīgā procesā iespējams. Lepnie sēdēja, šķirstīdami savu skaisto grāmatu lapas vai apcerēdami simt gadus vecu esenču īpašības, vai arī glāstīdami savu iemīļoto fāni. Viņi šķL'; s no šīs pasaules, neuzskatīdami par vajadzīgu pievērst šim apstāklim īpašu uzmanību. Karstgalvji drāzās augšā pa dubļaino uzbērumu, kas, izaicinādams jebkādu veselo saprātu, slējās augstāk par Žaneijas aizsargvalni. Vairums no viņiem aizgāja bojā zem brūkošo oļu kārtas, tomēr daži sasniedza uzbēruma augšmalu un šāva, sita, dūra, līdz paši tika nošauti, sašķaidīti zem pusdzīvajiem spēka furgoniem, nosisti vai nodurti. Nožēlnieki sagaidīja nāvi klasiskajā lūdzoša grēcinieka pozā, nometušies uz ceļiem, noliektām galvām, un mira pārliecībā, ka šai procesā meki ir simboli un cilvēces grēki — realitāte. Beigās miruši bija visi: kungi, dāmas, fānes savos paviljonos, zemnieki staļļos. No visiem, kas bija mitinājušies Žaneijā, dzīvi palika tikai putni, lempīgi, neveikli, ķērcoši radījumi, kas neko nesajēdza no lepnuma un uzticības un kam vairāk par pils godu rūpēja sava āda.

Kad meki bariem rāpās pāri margām, putni izlaidās no saviem nožogojumiem. Ķērcoši lādēdamies, tie laidās uz austrumiem — uz Hedždornu, kas tagad bija pēdējā pils zemes virsū.