Pirms četriem mēnešiem meki, nupat atgriezušies no slaktiņa Jūrassalā, bija parādījušies parkā Žaneijas pils priekšā.

Uzkāpuši torņos un izgājuši uz balkoniem, pastaigādamies pa Saulrieta promenādi gar margām un treliņiem, Žaneijas kungi un dāmas, kopā apmēram divi tūkstoši, raudzījās lejup uz zeltaini brūnajiem karotājiem. Viņu izjūtas bija dažādas: vienaldzīgs uzjautrinājums, augstprātīgs nicinājums un kaut kur sirds dziļumos šaubas un ļaunas priekšnojautas. Visas šīs izjūtas izraisīja trīs galvenie apstākļi: viņu pašu izsmalcinātā civilizācija, Žaneijas mūru drošība un tas, ka notikumu gaitā viņi neko nevarēja mainīt.

Žaneijas meki jau sen bija aizgājuši no pils, lai pievienotos dumpinieku pulkam. Palikuši bija tikai putni, fānes un zemnieki, no kuriem varētu veidot kaut kādu pretspēka parodiju.

Šobrīd šķita, ka nekas tāds nav vajadzīgs. Žaneija tika uzskatīta par neieņemamu. Divsimt pēdu augstie mūri bija būvēti no melna, kausēta klinšakmens, ko ietvēra zilgani sudrabots leģēta tērauda siets. Saules baterijas nodrošināja enerģiju visām pils vajadzībām, un ārkārtējos apstākļos bija iespējams sintezēt pārtiku no ogļskābās gāzes un ūdens tvaikiem, tāpat arī sīrupu fānēm, zemniekiem un putniem.