Žaneijas dižciltīgie iemītnieki kā hipnotizēti vēroja zemes valni ap pili ceļamies arvien augstāk un augstāk, līdz tas sāka izskatīties pēc milzu krātera apmales. Vasara tuvojās beigām, un kādā vētrainā dienā zemes un oļu masa pacēlās augstāk par pils mūru aizsargvalni un sāka birt tam pāri iekšējos pagalmos un laukumos. Dnz Žaneijai bija lemts pazust zem zemes un visiem tās iemītniekiem nosmakt kopējā kapā.

Šis bija tas bridis, kad pulciņš jaunu, karstasinīgu kadetu, kam temperaments ņēma virsroku pār pašcieņu, paķēra ieročus un metās pa uzbērumu augšup. Meki bēra viņiem virsū zemi un akmeņus, tomēr neliela saujiņa drosminieku sasniedza augšmalu, kur tie ar baisu apmātību metās tuvcīņā.

Cīņa plosījās piecpadsmit minūtes, un zemi piesūcināja lietus un asinis. Vienā Īsā, uzvaru nesošā mirkli kadeti noslaucīja vaļņa augšmalu tīru. Ja lielākā daļa no viņiem nebūtu palikusi guļam zem oļu kārtas, iznākums varēja būt ari citāds. Taču meki pārkārtoja spēkus un brāzās uz priekšu. Palika desmit vīru, tad seši, tad četri, tad beidzot viens un visbeidzot — neviens.