Žaneija bija neatkarīga un droša; tiesa, tā nebija pasargāta no neērtībām, ja sabojātos kaut kas no tehniskās aparatūras, jo pili nebija meku, kas to varētu salabot. Šāds stāvoklis būtu gan apgrūtinošs, taču ne bezcerīgs. Pa dienu tie kungi, kuri juta attiecīgu vēlēšanos, laida darbā enerģētiskās šautenes un sporta šaujamieročus un apšāva visus mekus, ko ļāva sasniegt ieroča galējais diapazons.

Kad iestājās tumsa, meki atveda sev līdzi spēka furgonus un zemes smēlējus, un sāka būvēt Žaneijas pilij apkārt valni.

Pils iemītnieki vēroja notiekošo, neko nesaprazdami, līdz valnis sasniedza piecdesmit pēdu augstumu un zeme sāka birt uz pils mūriem. Tad meku briesmīgais nodoms kļuva saprotams un bezrūpību nomainīja ļaunas priekšnojautas.

Visi Žaneijas aristrokrāti bija teicami izglītoti vismaz vienā zināšanu jomā. Daži no viņiem bija matemātikas teorētiķi, citi pamatīgi iedziļinājušies dabas zinātnēs. Roku darbam un fiziskai piepūlei izmantodami zemniekus, daži no viņiem mēģināja savest kārtībā enerģētisko lielgabalu. Diemžēl lielgabals ilgāku laiku nebija pienācīgi kopts. Daudzas tā detaļas bija acīm redzami sarūsējušas vai sabojājušās. Protams, meku darbnīcās otrajā pazemes stāvā varētu atrast nepieciešamās rezerves daļas, taču neviens no aristokrātiem neko nezināja par meku inventāra uzskaites kārtību un noliktavu sistēmu. Voriks Madcnsijs Ārbens (tas ir, Ārbens no Madensiju dzimtas, kas piederēja pie Voriku cilts) ierosināja, lai zemnieki pārmeklē noliktavas. Taču zemnieku ierobežoto gara spēju dēļ tas nekādu rezultātu nedeva, un enerģētiskā lielgabala atjaunošanas iecere cieta neveiksmi.