Tāds izskatījās viens atsevišķs meks, būtībā tikpat meistarīgs dabas produkts kā cilvēks — varbūt pat meistarīgāks savu lielisko smadzeņu dēļ, kuras darbojās arī kā radiouztvērējs. Strādādams barā, vairāku rosīgu tūkstošu vidū, meks vairs neizskatījās ne tik apbrīnojams, ne tik meistarīgs — drīzāk kaut kas viduvējs starp zemākas rases cilvēku un tarakānu.

Daži zinātnieki, it īpaši D. R. Džārdins no Rītagaismas un Salonsons no Tuangas, uzskatīja meku par rāmu un flegmātisku radījumu, taču asredzīgais Kleghorns no Hcdždornas pils bija citādās domās. Meka emocijas, apgalvoja Kleghorns, atšķiras no cilvēka emocijām un cilvēkam ir visai grūti apjaušamas. Pēc cītīgas izpētes Kleghorns atklāja vairāk nekā duci meka emociju veidu.

Par spīti šādiem pētījumiem, meku dumpis visus pārteidza vienlīdz nesagatavotus — gan Kleghornu, gan D. R. Džārdinu un Salonsonu, gan jebkuru citu. — Kāpēc? — visi jautāja cits citam. Kā radījumi, kuri tik ilgi bijuši padevīgi, pēkšņi varējuši īstenot šādu slepkavīgu sazvērestību?

Pats ticamākais no izvirzītajiem iemesliem bija arī pats vienkāršākais: meki necieš verdzību un ienīst Zemes cilvēkus, kas izrāvuši tos no dabiskās vides. Šīs teorijas pretinieki apgalvoja, ka nevarot piedēvēt cilvēciskas emocijas un attieksmes organismiem, kas nav cilvēki; pēc viņu domām, meki varot just vienīgi pateicību pret aristokrātiem, kas glābuši tos no Devītā Etamīna apstākļiem.