— Tagad jūs paši piedēvējat tiem cilvēciskas emocijas, — sacīja pirmie. Un oponentu atbilde visbiežāk skanēja tā: — Galīgo patiesību mēs tikpat nezinām, tāpēc visi pieņēmumi ir vienlīdz apstrīdami.

Hedždornas pils atradās uz melnas diorīta klints kores plašas ielejas dienvidu pusē. Tā bija lielāka un majestātiskāka par Žaneiju, un to sargāja trīssimt pēdu augsts mūris, kura kopgarums sasniedza jūdzi. Aizsargvalnis pacēlās veselas deviņsimt jūdzes virs ielejas, un tornīši, sargtorņi un novērošanas punkti atradās vēl augstāk. Klints austrumu un rietumu nogāzes stāvi stiepās lejup līdz pat ielejai. Ziemeļu un dienvidu nogāzes nebija gluži tik stāvas, un uz tām pletās vīnogulājiem, artišokiem, bumbierēm un granātkokiem apstādītas terases. No ielejas augšup veda gatve, kas apmeta loku visapkārt klintij un cauri portālam ieveda galvenajā laukumā. Tam pretī slējās varenā rotonda, un tai abās pusēs — augsti dzīvojamie nami divdesmit astoņām ģimenēm.

Sākotnējā pils ēka, kura bija uzcelta tūdaļ pēc cilvēku atgriešanās uz Zemes, atradās tagadējā pils laukuma vidū. Desmitais Hedždorns bija licis nojaukt vecās pils mūrus un pēc tam sapulcējis milzīgu baru zemnieku un meku, kam vajadzēja uzcelt jaunus. Tolaik — pirms pieciem simtiem gadu — tika uzbūvēti arī tagadējie divdesmit astoņi nami.