NEREDZAMAIS CILVĒKS
Herberts Velss
I
dīvainā svesinieka ierasanās
Svešinieks ieradās Aipingā kādā ziemas dienā februāra sākumā pa aso vēju un virpuļojošo sniegu — pēdējo tā gada sniegputeni. Nākdams pār kāpām no Bramblhērstas dzelzceļa piestātnes, viņš nesa biezi cimdotā rokā nelielu melnu ceļa somu. Viņš bija satinies no galvas līdz kājām, un mīkstās filca cepures mala aizslēpa visu seju, atstājot redzamu tikai spīdīgo degungalu; sniegs bija sakrājies viņam uz pleciem un krūtīm un izveidoja baltu čukuru uz nesamā. Nomocījies līdz nāvei, viņš iestreipuļoja viesnīcā «Pie četrjūga» un nometa somu.
— Siltumu, — viņš sauca, — cilvēku mīlestības vārdā! Istabu un siltumu!
Viņš nopurināja bufetes telpā sniegu, nodauzīja kājas un sekoja misis Holai viesistabā noslēgt līgumu. Ar šo ievadu un nosviedis uz galda pāris divdesmit šiliņu gabalu, viņš apmetās viesnīcā.
Misis Hola iekūra kamīnu un atstāja svešinieku vienu, lai aizietu pati pagatavot viņam ēdienu. Viesis, kas ziemu apmetās Aipingā, pie tam viesis, kas nekaulējās, bija nedzirdēta laime, un viņa apņēmās parādīt, ka ir tādas laimes cienīga.
Tikko gaļa sāka cepties un tūļīgā kalpotāja Millija bija mazliet uzmudināta ar pāris kodīgām piezīmēm, viņa ienesa viesistabā galdautu, šķīvjus un glāzes un ar vislielāko svinību sāka klāt galdu.