Tā kā uguns gaiši kurējās, viņa bija pārsteigta, redzot, ka viesis, kas stāvēja ar muguru pret viņu un raudzījās pa logu pagalmā uz krītošo sniegu, vēl nebija atbrīvojies no cepures un mēteļa.

Viņa cimdotās rokas bija sakrustotas uz muguras, un viņš, kā likās, bija nogrimis dzijās domās. Misis Hola pamanīja, ka izkusušais sniegs, kas bija norasi- nājis viesa plecus, pilēja uz grīdsegas.

—   Vai drīkstu paņemt jūsu cepuri un mēteli, ser, — viņa vaicāja, — un virtuvē tos pamatīgi iz­žāvēt?

—   Nē, — viņš nepagriezies atbildēja.

Misis Hola, domādama, ka na'v labi sadzirdējusi, taisījās atkārtot jautājumu.

Viņš pagrieza galvu un paskatījās pār plecu.

—   Lai tie vēl paliek, — viņš sacīja ar uzsvaru, un viņa ievēroja, ka viesis valkāja lielas, zilas brilles ar sānu aizsargiem un ka viņam bija kupla vaigu bārda, kas sniedzās pāri svārku apkaklei un pilnīgi apslēpa vaigus un seju.

—   Ļoti labi, ser, — viņa noteica. — Kā vēlaties. Istaba drīz kļūs siltāka.

Tā kā viņš neatbildēja un atkal bija novērsis seju, misis Hola noprata, ka nav īstais laiks sākt sarunas; ātram un aprautām kustībām viņa pabeidza klāt galdu un izslīdēja no istabas.

Kad viņa atgriezās, viesis vēl arvien stāvēja kā pārakmeņojies — sakumpis, uzlocītu apkakli un pilošu cepures malu, kas bija uzvilkta uz acīm, lai pilnīgi apslēptu seju un ausis. Viņa visai svarīgi nolika uz galda olas un cepto šķiņķi un drīzāk uzsauca nekā teica: