— Kāpēc jūs nebeidzat un neejat projām? — nekustīgais stāvs, acīm redzot, dusmas valdīdams, prasīja. — Jums tjkai jāpiestiprina uz ass stundu rādītājs. Jūs vienkārši vilcināties.
— Ja, ser, — vēl vienu minūti. Es pārskatījos.
Misters Henfrijs pabeidza un gāja.
Bet aizejot viņš jutās ārkārtīgi apvainots.
— Sasodīts! — viņš pats pie sevis runāja, brizdams pa sakritušo sniegu lejā uz ciemu. — Cilvēkam taču reizēm jāizlabo kāds pulkstenis.
■Un pēc brīža: — Vai tad nemaz nedrīkst skatīties uz jums? Nejēdzīgi!
Un atkal pēc brīža: — Kā redzams, ne! Ja policija jūs meklētu, jūs nevarētu būt vairāk satinies un sa- vīkstījies.
Uz Glīsena stūra viņš ieraudzīja, ka pretim brauca
Hols, kas nesen bija apprecējis viesnīcas «Pie četrjūga» saimnieci un tagad reizēm pārvadāja ceļotājus no Aipingas uz Siderbridžas krustceļiem. Spriežot pēc gaitas, Hols laikam bija «mazliet uzkavējies» Siderbridžā.
— Sveiks, Tedij! — viņš, garām braucot, uzsauca.
— Tev gan tagad ir ērms mājās! — Tedijs sacīja.
Hols draudzīgi apturēja.
— Kā tā? — viņš vaicāja.
— «Pie četrjūga» apmeties ērmīgs zellis, — Tedijs stāstīja. — Nudien!
Viņš izteiksmīgi sāka aprakstīt Holam viņa sievas dīvaino viesi.
— Izskatās, it kā viņš būtu maķenīt maskējies. Man patiktos redzēt cilvēka seju, ja viņš apmestos manā pajumtē, — Henfrijs teica. — Bet sievietes jau viegli uzticas svešiniekiem. Viņš noīrējis jūsu telpas un nav pateicis pat savu vārdu, Hol.