— Zināms, ser, — misis Hola sacīja, — un ja es uzdrīkstētos prasīt, *,
— Domāju, ka nu esmu pateicis visu, — svešinieks viņu pārtrauca, ļoti noteikti izbeigdams sarunu, kā viņš to jau labi prata. Misis Hola pataupīja savu jautājumu un līdzjūtību labākai reizei.
Kad misis Hola bija atstājusi istabu, viesis palika stāvot kamīna priekšā un glūnēja (pēc mistera Henfrija izteicieniem), kā tika labots pulkstenis. Lampa atradās netālu no mistera Henfrija, un tās zaļais kupols meta spilgtu gaismu uz viņa rokām, pulksteņa kasti un zobratiem, atstājot pārējo istabu ēnā. Kad viņš pacēla galvu, acu priekšā viņam ņirbēja krāsaini plankumi. Būdams ziņkārīgas dabas cilvēks, viņš atskrūvēja rādītājus, kas bija gluži lieks dar-bs, — viņš tikai gribēja uzkavēties ilgāk un varbūt uzsākt sarunu ar svešinieku. Bet svešinieks stāvēja pilnīgi kluss un mierīgs, tik mierīgs, ka misters Henfrijs to nevarēja vairs izturēt. Viņš jutās istabā viens un, paceļot acis, caur zaļo plankumu miglu ieraudzīja pelēku un neskaidru satīto galvu, kas cieši vērās viņā lielām, tumšām lēcām. Tas Henfriju tā pārsteidza, ka viņi brīdi mēmi blenza viens otrā. Tad Henfrijs atkal nolaida skatienu. Ļoti neērts stāvoklis! Gribējās kaut ko teikt. Vai piezīmēt, ka šai gada laikā ir ļoti auksts?
Viņš pacēla galvu, lai notēmētu šo pagaidu šāvienu.
— Laiks … — viņš iesāka.