viņš nicīgi papētīja svešinieka atstāto lapu ar matemātiskiem aprēķiniem. Dodamies pie miera, viņš piekodināja misis Holai otrā dienā pamatīgi aplūkot, kada svešiniekam īsti ir tā bagāža.
— Dari savu darbu, Hol, — misis Hola teica, — un es pati zināšu, kas man jādara.
Misis Hola bija jo skarbāka pret vīru tāpēc, ka tas patiešām bija ārkārtīgi savāds viesis un viņa pati nebūt nezināja, ko par to domāt. Nakts vidū viņa pamodās, jo sapņoja par milzīgām, baltām, rāceņiem līdzīgām galvām ar lielām, melnām acīm. Paceldamās uz neizsakāmi gariem kakliem, tās dzinās viņai pakaļ. Bet, tā kā viņa bija prātīga sieviete, tad pārvarēja bailes, apgriezās uz otriem sāniem un atkal aizmiga.
III
TŪKSTOŠ UN VIENA PUDELE
Tātad divdesmit devītajā februārī, atkušņa sākumā, Aipingā nezin no kurienes ieradās šis neparastais cilvēks. Otrā dienā pa dubļiem atveda viņa bagāžu, un tā bija visai ievērojama. Viņam patiešām, kā jau solīdam cilvēkam, bija pāris somu, bez tam kaste ar kladēm — lielām, biezām kladēm, no kurām dažas nesaprotamā rokrakstā — un tad ducis vai vairāk grozu, kastu un kārbu, kurās bija salmos iesaiņoti priekšmeti — kā Holam, kas ar parasto ziņkāri pavilka salmus, likās — stikla pudeles. Kamēr Hols pļāpāja ar Fīrensaidu un grasījās palīdzēt nest iekšā mantas, svešinieks satuntuļojies — cepure, mētelis, cimdi un šalle, nepacietīgi iznāca tām pretī. Viņš iznāca, nepiegriezdams nekādu vērību Fīrensaida sunim, kas viegli ošņāja pie Hola kājām.