— Nesiet šurp mantas! — svešinieks sauca. — Esmu gaidījis jau diezgan ilgi.
Viņš devās pa kāpnēm lejā uz vezuma- galu, lai pats paņemtu mazāko kasti.
Tikko Fīrensaida suns viņu ieraudzīja, tas sacēla spalvu un sāka dusmīgi rūkt. Kad svešinieks noskrēja
pa kāpnēm lejā, suns nedroši salēcās un metās tieši uz viņa roku. '
— Se! — Hols iekliedzās un atsprāga atpakaļ, jo viņš nebija nekāds varonis pret suņiem, bet Fīren- saids uzbrēca: — Gul zemē! — un paķēra pātagu.
Viņi redzēja, ka suņa zobi noslīdēja gar svešinieka roku, dzirdēja spērienu, redzēja, ka suns pielec no sāniem, kampdams svešinieka kājā, un dzirdēja, kā nostirkšķ bikšu stilbs. Tad Fīrensaids ar pātagas galu aizsniedza savu īpašumu, un suns, kaukdams aiz bailēm, palīda zem ratiem. Tas viss notika tepat pusminūtes laikā. Neviens nerunāja, visi kliedza. Svešinieks uzmeta ašu skatienu saplēstajam cimdam un savai kājai, gribēja it kā noliekties pie tās, bet apgriezās un ātri uzsteidzās lievenī. Viņi dzirdēja, kā viņš aizskrēja pa gaiteni un neapklātajām kāpnēm uz guļamistabu.
— Ak tu nekauņa! — Fīrensaids pukojās un pātagu rokā rāpās zemē no bukas, bet suns vēroja viņu caur riteņiem.