Dienu viņš reti atstāja māju, bet krēslā, vienalga, vai laiks bija auksts vai ne, izgāja, satinies līdz deguna galam un izvēlējās vientuļākas takas, kā arī tās, kas bija koku un pakalnu apēnotas. Viņa briļļu redzokļi un spokainā, notītā seja zem cepures platās malas tumsā nepatīkami pārsteidza vienu vai divus mājup ejošus strādniekus. Tediju Henfriju, kurš kādu vakaru ap pusdesmitiem izklumburoja no «Sarkanā svārka», pēkšņi atvērto viesnīcas durvju gaismā nejauki izbie­dēja svešinieka baltais pauris (viņš gāja, cepuri rokā turēdams). Bērni, kas redzēja viņu mijkrēslī, sapņoja fKar bubuļiem, un bija jāšaubās, vai viņš ienīda puikas vairāk kā tie viņu, bet starp abām pusēm valdīja visai stipra nepatika.

Cilvēks ar tik uzkrītošu ārieni un izturēšanos tādā ciemā kā Aipingā neglābjami kļuva par pastāvīgu sarunu tematu. Domas par viņa nodarbošanos stipri dalījās. Misis Hola šai jautājumā bija smalkjūtīga. Ja kāds jautāja, viņa, lēni izrunādama balsienus, it kā baidīdamās pārsacīties, ļoti piesardzīgi paskaidroja, ka viņš esot «eksperimentējošs zinātnieks». Ja viņai jau­tāja, kas ir eksperimentējošs zinātnieks, viņa ar zi­nāmu pārākumu atbildēja, ka vairums izglītotu ļaužu to zinot, un tad paskaidroja, ka viņš «izdara atklā­jumus». Viņa teica, ka ar viesi noticis nelaimes gadī­jums, kas uz laiku izbalinājis viņa seju un rokas, bet, tā kā viņš esot jūtīgas dabas, tad viņam netīkot, ka ļaudis to ievērojot.