Notika dažas sadursmes ar misis Holu par mājas kārtību, bet viņš ik reizes patu­rēja virsroku, jo viegli izpalīdzējis ar īpašu piemaksu. Tā tas gāja līdz aprīļa beigām, kad varēja manīt, ka viņam sāk trūkt naudas. Holam viņš nepatika, un tas, kad vien drīkstēja, runāja, ka prātīgāk butu tikt no viesa vaļā, bet savu nepatiku Hols lepni apslēpa un pēc iespējas izvairījās sastapties ar viesi.

— Pagaidi līdz vasarai, kad sāks nākt māksli­nieki, — misis Hola ar ziņu teica. — Tad redzēsim. Var būt, ka viņš ir drusku uzpūtīgs, bet, saki nu ko sacīdams, maksājumus gan vienmēr nokārto laikā.

Svešinieks neapmeklēja baznīcu un viņam pat ap­ģērba ziņā nebija nekādas starpības starp svētdienu un darbdienu Viņš, pēc misis Holas domām, strādaja ļoti untumaini. Daždien viņš nonāca lejā agri un stra- dāja visu laiku, citreiz — piecēlās vēlu, staigāja pa istabu, stundām skaļi pukojās, smēķēja vai arī gulēja atzveltnes krēslā pie kamīna. Viņam nebija nekādu sakaru ar ārpasauli. Viņa garastāvoklis bija ļoti mai­nīgs; lielāko tiesu viņš izturējās kā cilvēks, ko pār­ņēmis grūti valdāms sapīkums, un vienu vai divas reizes pēkšņā dusmu lēkmē viņš kaut ko sasita, sa­plēsa vai salauza. Viņam izveidojās paradums pusbalsī sarunāties ar sevi, bet, lai arī misis Hola klausījās cik uzmanīgi klausīdamās, viņa nekā nesaprata no tā, ko dzirdēja.