Apziņa atgriezās lēnām.

Dažkārt ar mani tā atgadās. Es biju pārvērties bezveidīgā substancē, kura izpletās un sarāvās, tiecās aizplūst tālumā, satrūkt gabalos un, kad tas jau gandrīz bija noticis, slīdēja atkal kopā, savilkās cieši jo cieši, un viss atkārtojās ritmiski kā sirdspuksti, tikai daudz, daudz lēnāk. Un tad es jutu, ka pamazām ceļos augšup, nirstu kā no siltas un miglainas tumsas okeāna dzīlēs, un man nebija ne mazākās sajēgas, kāpēc tas notiek. Tad izdzirdu šajā nemaņas valstībā mūziku, ko spēlēja vesels orķestris, un spēlēja tas maršu. Es sajutu, ka kaut kas notiks, bet nezināju – labs vai briesmīgs, kad pavisam negaidot izlidoju tumsas virspusē un apžilbu no spožās gaismas.

Es biju pamodies. Tik tiešām miegs ir nāves brālis, kā mācīja skolā un kā teica senie grieķi. Nekas nav vienkāršāk un vieglāk kā aizmigt un reiz vairs nepamosties.

Es pietrūkos sēdus un aizsviedu segu kājgalī.

Manas brīvdienas bija beigušās, un šodien atkal jāiet skolā. Patiesību sakot, biju jau mazliet noilgojies pēc puikām. Telefons dzīvoklī vēl nebija ievilkts, mamma pie manis nevienu nelaida, un tā jau traks var kļūt. «Cilvēks mirst vientulībā» – tā saucas grāmata, kuru gan, par nožēlošanu, neesmu lasījis, bet vīram, kas to sarakstījis, jābūt tīri prātīgam. Viņš zinājis, ko nozīmē vientulība. Es to izjutu tikai divas nedēļas un tad jau gandrīz nobeidzos. Ak jā, vēl jāpasaka – biju apaukstējies un saķēris kaut ko līdzīgu plaušu karsonim. Bet man to nepatīk atcerēties. Ko tur vairs runāt, kad viss aiz muguras.

Aizslāju uz vannas istabu mazgāties un tīrīt zobus. Nopētīju sevi spogulī. Biju kļuvis vājāks, zem acīm loki. Caurām dienām cilvēks gulējis gultā, ēdis, ko vien gribējis, un, lūk, rezultātā – no spoguļa pretī raugās izkāmējis vieplis.