Aši paēdu un apģērbos. Biksēm vīles kā naži, krekls sniega baltumā un sarkanā kaklasaite, tā pati, kas zem noteiktiem leņķiem met zeltainu atspīdumu. Pirmo reizi uzvilku pītās kurpes. Eleganti. Ražotas Singapūrā. Saka, esot roku darbs. Kāds nabaga singapūrietis pinis veselu nakti, lai es tās uzvilktu kājās. Jācer, ka saimnieks būs atsviedis viņam kādu rubli jeb kā tas tur ir šo naudā, jo kurpes – uz goda. Vispār vēlējos apģērbties mazliet labāk. Parasti jau tāds uz skolu neeju. Tikai viesos.

Bāzdams atslēgas žaketes kabatā, sataustīju tur divus papīriņus. Es nemaz nevilku tos laukā. Senči katru dienu dod divus rubļus, un nekad tie nav bijuši sīknaudā. Kā viņiem tas izdodas, jau sen esmu gribējis pajautāt, bet parasti aizmirstas vai neatliek laika. Citreiz atkal negribas. Bet šorīt nez kāpēc bija nemierīgs prāts. Iemesla nekāda, taču jutos jocīgāk.

Gribēju ātrāk būt skolā.

Līdz skolai nācās skriet, jo ar tiem trolejbusiem mūždien gadās kāda ķibele. Vienalga, zvanu izdzirdu, vērdams parādes durvis. Laime, ka fiziķis pļāpāja turpat vestibilā ar resnu subjektu. Mums pie fiziķa pirmā stunda.

Trešajā stāvā, kurā atradās mana klase, visi jau bija sadzīti telpās. Tas nebija nekāds brīnums, jo pa gaiteni pretī peldēja vecā literāte Balode, sarkanu lenti apsējusies. Viņa fiziski necieta nekārtības. Bet balss Balodei – pasarg' dievs! Daži domāja, ka no pāris viņas kliedzieniem pamostos visi miroņi vidēja lieluma kapsētā. Mums gan to nekad nebūs lemts piedzīvot, jo Balode lasa avīzes un zina, ka pasaule jau tā ir pārapdzīvota. Un viņa tik ļoti mīl kārtību!

Tagad man vajadzēja stāstīt par sevi, jo Balode bez kārtības mīlestības vēl ir šausmīgi ziņkārīga par visu, kas vien saistās ar slimībām. To es neesmu pamanījis vienīgais.

– Berg, liec pie sirds, ka ar tādām slimībām joku nav, – viņa norūpējusies teica.