Edgars pabeidzis rakstīt. Paskatās šurp un tikko manāmi pamāj ar galvu. It kā tikai šobrīd pamanījis, ka esmu skolā. Bet es nez kāpēc pēkšņi sajutos priecīgs. Jāko, mēli cieši zobos sakodis, drudžaini raksta. Par visiem divdesmit astoņiem gan jums pastāstīt nevaru. Un nav jau arī nekādas vajadzības: ar ko tad nu īpaši mūsu klase atšķiras no citām desmitajām?

Vispār man ļoti patīk skatīties, kā klase strādā. Visi noliekuši galvas pār baltajām lapām, kuras apraksta, svītro un raksta atkal, citreiz pat saburza un sāk uz jaunas. Visi domā. Visi spiesti domāt. Un tad dažreiz pat slinkais Rihards, kas to vien dara kā skatās sportu pa televizoru vai stadionā, bet pats, bumbu padzenāt nevīžo, kaut ko izdomā.

Un tad – ZVANS!

Pēc stundām mēs ar Jāko un Edgaru nospriedām aizstaigāt līdz Fredijam.

Un tad ar mani notika kaut kas pārsteidzošs. Tikko nogriezāmies aiz skolas stūra, sejā iesitās dzestrums. Tas bija pavasara vējš un nesa sev līdzi vasaras dvesmu. Es ievilku pilnas krūtis, un vējš trakoja manī, noreiba galva, sirds kļuva līksma un viegla, un, saki nu viens, man pēkšņi sagribējās izdarīt kaut ko muļķīgu. Es šajā mirklī pavisam reāli sajutu vasaru, it kā tā jau būtu atnākusi vai arī stāvētu aiz muguras, siltām rokām mani aptvērusi. Uz mirkli katra mana ķermeņa šūniņa dzīvoja vasarā, bet brīnums tūlīt izgaisa.

Kad atnācām līdz Fredija dzīvokļa durvīm, es to vēl atcerējos un tad aizmirsu.

Vecais bastotājs atradās savā rezidencē, atgāzies atzveltnes krēslā, kājas saslējis uz palodzes starp kaktusa podiem. Viņš lasīja grāmatu un likās nepatīkami iztraucēts šajā bezgala jaukajā nodarbībā.

– Vai jūs durvis nevarat aizvērt klusāk?! – viņš iebrēcās. – Un nebļaujiet tik skaļi!

Fredijs to sauca, nemaz nepaskatīdamies uz durvīm. Viņš ļoti labi zināja, ka tikai mēs tā varējām uzvesties. Kad viņš pagrieza galvu un ieraudzīja mani, tūdaļ kļuva laipnāks.

– Ivo, veco zēn! Kad tava mutere nelaida pie tevis, mēs jau taisījāmies mest pa piecdesmit kapeikām priekš vainaga ar melnu banti. Ko citu mēs varējām domāt? Bet es esmu traki priecīgs, ka tavas kājas no jauna min šo skaisto zemeslodi un pie reizes arī pretīgās skolas riebīgās grīdas nožēlojamo parketu, ko nekad nedarītu manas kājas, ja to kustības būtu atkarīgas vienīgi no manis.