Fiziķis sēdēja, atbalstījis zodu rokās, un raudzījās klasē, lai rastos iespaids, ka viņš redz katru, kas mēģinās špikot. Patiesībā pie viņa varēja špikot tīri mierīgi, ja vien cilvēks to nedarīja pārāk nekaunīgi. Jo fiziķis domāja, ka norakstot uzdevumu risinājumu, mēs apzogam paši sevi. Viņš domāja, ka mums tas pašiem jāsaprot, jo esam jau pieauguši. Šādai gaišai domai nevar nepiekrist. Nelaime vienīgi tā, ka gandrīz visai klasei, arī man, fizika bijusi nebijusi. Mēs netaisāmies kļūt fiziķi. Un man vienalga, vai šajā jomā es pats vai kāds cits apzog mani. Tik tiešām! Man tas pilnīgi vienalga. Un ne tikai par fiziku. Protams, es saprotu, ka jāmācās, ja jau esi sācis apmeklēt vidusskolu, bet, ka jāzina viss, ko te liek mācīties, tam nu atļaujiet, gan neticēt. Domāju, ka katram jāmācās tas, ko viņš atzīst sev par nepieciešamu.

Līdz zvanam bija atlikušas astoņas minūtes. Kad paliks piecas, fiziķis to pasacīs skaļi.

Tagad mēs klasē esam divi skolotāji. Mēs abi vērojam klasi. Tikai es redzu daudz vairāk.

«Skaistā Ilona» (to viņa panāk galvenokārt ar kosmētiku, vismaz man tā liekas) nupat saņēmusi zīmīti no Jura. Ticiet vai ne, tajos priekšmetos, kuri viņai nepadodas, viņš kļuvis gandrīz vai teicamnieks un tikai tāpēc, lai varētu rēķināt Ilonai uzdevumus un sacīt priekšā. «Ūdensgalva» Anastasija beidzot sadūšojusies un atvērusi pasolē grāmatu. Taču tas viņai tikpat nelīdzēs. Kārlēns, atspiedis galvu rokās, saspringti domā. Varu galvot, ka, tikko atskanēs zvans, atrisinājums būs gatavs, bet viņš nepagūs to pierakstīt, jo darbus tūlīt ievāks. Sarmīte un Māra, nešķiramās draudzenes, par kaut ko smīnēdamas sačukstas. Sarmīte vispār tīri patīkama meitene. Ne pārāk dumja, un arī figūra tā nekas. Tas – spriežot objektīvi. No subjektīvā viedokļa viņa nav mans tips. Es nevarētu viņā ieķerties līdz ausīm To es saku tāpēc, jo man šķiet, ka viņa ieķērusies manī. Nu patiešām! Tikai nedomājiet, ka es mēģinu uzsist sev cenu.