—   Kamēr melnādainais cilvēks ir melns, bet baltais — balts, viņi nekad nesapratīs viens otru, — tā teica kap­teinis Vudvords.

Mēs sēdējām Cārlija Robertsa krodziņā Apijā un kopā ar īpašnieku sūcām viņa sagatavoto «Abu Hamedu». Cār­lijs Robertss apgalvoja, ka dabūjis šā dzēriena recepti no Stīvensa, kurš kļuvis slavens, izgudrodams «Abu Hamedu» tajā laikā, kad slāpes spieda viņu nogaršot Nīlas ūdeni, no tā paša Stīvensa, kurš bija sacerējis «Ar Kitčeneru uz Hartumu» un aizgājis bojā Ledismitas aplenkuma laikā.

Kapteinis Vudvords, spēcīgs, drukns, padzīvojis vīrs ar četrdesmit gadus tropu saulē brūninātu seju un tik skais­tām, dzidrām, brūnām acīm, kādas es vīriešiem savu mūžu nebiju redzējis, runāja, kā jau daudz pieredzējis cilvēks. Krustveida rēta uz viņa kailā galvvidus liecināja par tuvu iepazīšanos ar iedzimtā kaujas cirvi, to pašu liecināja di­vas rētas kakla labajā pusē, kur bija ieurbusies un iznā­kusi ārā bulta. Kapteinis stāstīja, ka toreiz skrējis un bulta viņu traucējusi, bet viņam nav bijis laika nolauzt uzgali, tāpēc viņš izvilcis šautru cauri. Tagad viņš koman­dēja «Savaiji», lielu tvaikoni, kas vervēja dienvidu jūrās darbaspēku vācu plantācijām Samoa.

—   Puse visu nepatikšanu izceļas balto stulbuma dēļ, — teica Robertss, ieturēdams pauzi, lai iedzertu no savas glāzes un labsirdīgi nosunītu mazo samoajiešu kalpotāju. — Ja baltais kaut mazdrusciņ padomātu, kas notiek melnā cilvēka prātiņā, lielākā daļa nepatikšanu paietu secen.