— Esmu saticis dažus tādus, kuri apgalvoja, ka viņi saprotot melnos, — atbildēja kapteinis Vudvords, — un es allaž ievēroju, ka viņus pirmos «kai-kai», tas ir, apēda. Atcerieties misionārus Jaungvinejā un Jaunhebrīdu salās, mocekļu salā Erromangā un visās pārējās salās. Atcerieties austriešu ekspedīciju, kas tika sacirsta gabalos Zālamana salās, Gvadalkanaras biežņā. Atcerieties arī pašus tirgotājus ar viņu ilggadējo pieredzi: viņi plātījās, ka viņiem nepieskaršoties neviens melnādainais, bet viņu galvas vēl šobaltdien rotā peldošo mītņu spāres. Ņemsim kaut vai veco Džoniju Simonsu. Divdesmit sešus gadus pavadīja neskartajos Melanēzijas džungļos un zvērēja, ka pazīstot melnos kā savus piecus pirkstus un ka šie viņu neaiztikšot. Viņš aizgāja bojā pie Marovo lagūnas, Jaun- džordžijā, viņam nogrieza galvu melnā Mērija — sieviete — un vecs vienkājains nēģeris, kurš otru kāju bija atstājis haizivs zobos, nirdams pēc apdullinātām zivīm. Bija tāds Billijs Votss, izdaudzināts nēģeru slepkavnieks, cilvēks, no kura pašam nelabajam būtu bail. Atceros, mēs stāvējām pie Litla raga, zināt, tas ir Jaunajā Īrijā, kad nēģeri nospēra mums puskastes pārdodamās tabakas, — tā maksāja apmēram trīsarpus dolāru.