Atriebdamies Bil­lijs nošāva sešus nēģerus, sadauzīja viņu koka laivas un nosvilināja divus ciemus. Pēc četriem gadiem, kad viņš ar piecdesmit puišiem turpat pie Litla raga ķēra trepangus, viņam uzklupa melnie. Piecās minūtēs visi bija pagalam, izņemot trīs puišus, kuriem izdevās aizšmaukt ar laivu. Nestāstiet man, ka mēs saprotam nēģerus. Baltā cilvēka misija ir civilizēt pasauli, un tas nav nekāds vieglais darbs. Pa kuru laiku viņš būtu varējis izprast nēģerus?

—   Pareizi, — piekrita Robertss. — Un vispār nemaz nav nepieciešams izprast nēģerus. Jo baltais cilvēks dum­jāks, jo labāk viņam sokas civilizēt pasauli…

—   Un dēstīt bailes no dieva nēģeru sirdīs, — piemeti­nāja kapteinis Vudvords. — Varbūt jums taisnība, Ro­berts. Varbūt tieši baltā cilvēka stulbums_ir_ viņa panā­kumu atslēga, un viena no šā stulbuma pazīmēm, bez šau­bām, ir nespēja saprast nēģerus. Skaidrs ir viens: baltais ir aicināts vadīt nēģerus neatkarīgi no tā, vai saprot vai nesaprot viņus. Viņš ir neatvairāms. Kā pats liktenis.

—   Protams, baltais cilvēks nēģeriem ir neatvairāms kā liktenis, — iestarpināja Robertss. — Pastāstiet baltajam, ka ir kāda lagūna, kurā atrodams perlamutrs, bet šo la­gūnu apsēduši desmittūkstoš kareivīgu cilvēkēdāju, un tomēr šis baltais ar pusduci kanaku nirēju un bleķa modi­nātāju hronometra vietā pa galvu pa kaklu drāzīsies turp. Viņi paņems ērtu piectonnīgo divmastnieku un saspiedī- sies tajā kā siļķes mucā. Pačukstiet viņam, ka Ziemeļpolā ir zelta dzīsla, un šis nevaldāmais baltādainais radījums bez garas apdomāšanas dosies ceļā, paņemdams līdzi cērti, lāpstu, cūkas šķiņķi un jaunākā parauga patentēto reni.