Bet tagad par Sakstorpu. Kādu nakti, kad es tikko biju iemidzis, kaķu pāris sāka pagalmā koncertu. Es no gultas laukā un ar ūdens krūzi pie loga. Tieši tajā brīdī es dzirdēju, ka atveras blakusistabas logs. Noblīkšķēja divi šāvieni, un logs aizvērās. Tas notika neizsakāmi ātri. Labi ja desmit sekundēs. Logs atvērās, bum, bum! izšāva revolveris, logs aizvērās. Lai kas viņš bija, viņš pat neuzkavējās pie loga, lai redzētu, vai ir trāpījis. Viņš bija pārliecināts. Vai jūs saprotat? Viņš bija pārliecināts. Kaķu koncerts bija beidzies, un no rīta atrada divus sastingušus miera traucētājus. Man tas šķita drausmīgi. Pirmkārt, spīdēja tikai zvaigznes, bet Sakstorps šāva nemērķējot; otrkārt, viņš izšāva tik ātri kā no divstobrenes, un, visbeidzot, viņš zināja, ka ir trāpījis savos mērķos bez skatīšanās.
Pēc divām dienām viņš atnāca pieteikties darbā pie manis. Es tolaik biju kapteiņa palīgs uz «Hercogienes» — milzīgi liela simtpiecdesmittonnīga šonera, kas pārvadāja savervētos nēģerus. Man jāsaka jums, ka vervēšana tais laikos bija īsta vervēšana. Mēs nepazinām ne tādus valdības inspektorus, ne varas iestādes. Tas bija ellīgs darbs, vajadzēja paļauties pašiem uz sevi, un, ja mums klājās čābiski, paši vien bijām vainīgi.