Mēs izvedām nēģerus no visām dienvidu jūru salām, no kurām vien mūs nepadzina. Tātad viņš uzkāpa uz šonera un uzdevās par Džonu Saks- torpu. Viņš bija mazs cilvēciņš tādā kā smilšu krāsā: mati smilšu krāsā, seja smilšu krāsā, un acis arī smilšu krāsā. Viņā nebija nekā acīskrītoša. Viņa dvēsele bija tikpat bezkrāsaina kā fizionomija. Viņš teica, ka esot palicis bez naudas un gribot uzmunsturēties uz kuģa. Esot ar mieru strādāt par jungu, koku, kravas pārzini vai vienkāršu matrozi. Viņam nebija nekādas jēgas ne par vienu no šiem amatiem, bet viņš teica, ka iemācīšoties. Negribēju viņu, bet viņa šaušana bija atstājusi uz mani tādu iespaidu, ka pieņēmu viņu par vienkāršu matrozi par trim mārciņām mēnesī.
To es nevaru noliegt, ka mācīties viņš gribēja. Taču viņš no dzimšanas nebija spējīgs kaut ko iemācīties. Rīkoties ar kompasu viņš prata tikpat labi, cik es gatavot tādus dzērienus kā Robertss. Un, kas attiecas uz stūrēšanu, tad viņa dēļ es dabūju pirmos sirmos matus. Es nekad neuzdrošinājos laist viņu pie stūres, kad jūra bija nemierīga, tāpēc ka braukšana pa vējam un pret vēju viņam bija neatminams noslēpums. Viņš pat nevarēja pateikt, kāda atšķirība ir starp šoti un takelāžu, gluži vienkārši nevarēja. Viņam bija viens pīpis — gaīele vai klīvers.