Tagad šiem cilvēkiem nosūtīju prospektu un iestāju anketi, un, man par lielu prieku un gandarījumu, vairums nekavējās iestāties trestā. Jaunā grāmata «Muiža dzīvniekiem» laimīgā kārtā guva lielus panākumus, arī tajā tiku aicinājis lasītājus kļūt par tresta biedriem. Tā sapulcinājām lielu saimi. Kopskaitā mums sanāca ap sep­tiņi simti piecdesmit tresta biedru visās pasaules malās. Sevišķi lielu morālu gandarījumu deva doma, ka kaut kur tālu Austrālijā, Dienvidāfrikā un Savienotajās Val­stīs cilvēki atbalsta projektu, kuru paši savām acīm var­būt nekad mūžā neredzēs.

Tolaik visi strādājām kā neprātīgi: lai ari situācija vēl bija ļoti smaga, taču tālu pie apvāršņa vismaz jau vīdēja pirmā panākumu blāzma. Būtu par maz sacīts, ka mēs ik vakaru bijām līdz nemaņai noguruši. Ap to laiku mani sāka vajāt telefona zvani, un parasti tas notika visnepie­mērotākajos brīžos. Piemēram, no pusdienu galda mani uzrāva kājās tālsaruna: kāda sieviete zvanīja no Torkī — viņas bruņurupuciene izdējusi olas. Nu cienītā gribēja zināt, ko ar tām iesākt. Citā reizē cita sieviete apvaicājās, kā apgriezt zaļajam papagailītim nagus. Taču pārākā par visām bija telefona saruna, ko pieteica zvans pulksten vienpadsmitos vakarā, kad tlksmigi snauduļoju pie ka- mina. Tā bija tālsaruna no Ziemeļanglijas: ar mani vēlē­jās runāt kāds lords Makdougals. Naivi iedomādamies, ka viņš varbūt vēlas ziedot trestam prāvāku naudas summu, lūdzu telefonistei, lai savieno. Jau no pirmajiem vārdiem sapratu, ka viņa gaišība pār mēru iebaudījis stiprus dzē­rienus.