Vai tur Darelš? — viņš vēlējās zināt.
Jā, — atbildēju.
A, — viņš atsaucās, — nu, tad klausietieš — jūs esat vienīgaiš cilvēks Anglijā, kaš man var palīdzēt. Man ir putniņš.
Es klusībā novaidējos. Skaidrs, būs atkal kāds viļņotais papagailītis, nodomāju.
Man pieder … vesela kuģu flotile, — viņš ar stīvu mēli šļupstēja, — un vienam kapteinim tas putns . . . nu, uzlaidies uz kuģa, un viņš to atved man. Un es gribu zināt, vai jūs varat man aplīdzēt.
Kas tas par putnu ir? — es jautāju.
Tāds maš, jauks putniņš, — viņš paskaidroja.
Tuvāks zooloģiskais apzīmējums man būtu paticis
labāk.
Es gribēju jautāt — cik liels tas ir un kāds izskatās?
Nu, kā teikt. . . maziņš, pelēkbrūns putņiņš ar baltu krūtiņu, — viņš stāstīja. — Mazām, mazām kājiņām … ļoti mazām kājiņām… Apbrīnojami mazām kājiņām… es teiktu …
Man šķiet, tas būs sīkais vētrasputns, — es ieminējos, — tie bieži nometas uz kuģiem.
Es tūliņ likšu nofraktēt špeciālvilcienu un nosūtīšu viņu jumš, ja tikai jūs varat viņu izārštēt, — viņa gaišība lielmanīgi paziņoja.