Tā ir vienīgā diena gadā, kad zooloģiskais dārzs publikai slēgts, taču, par laimi, visi darbinieki vēl kavējās turpat teritorijā un ne­bija izklīduši ciemos kur kurais. Mūsu tītara cepetis bija apčurkstējis brūns, kastaņu pildījums kārdinoši smaržoja un sakņu piedevas izsautējušās bez ceturkšņa vienos, kad atsprāga durvis un viens no kalpotājiem iedrāzās, sauk­dams:

Mister D., mister D., šimpanzes laukā!

Čalmondelijs (jeb Camlijs, kā viņu biežāk mēdza

saukt) dzīvoja pie manis kopš savas agrās bērnības, bet

jau tad, kad mana māte reiz mēģināja viņu atturēt no ne­darba, tas viņai iekoda rokā un māmuļai vajadzēja uzlikt septiņpadsmit šuves. Tagad viņš bjja turpat manā au­gumā un svarā, tādēļ nevēlējos ielaisties cīniņā ne ar viņu, ne ar viņa sievu Sīnu, kas bija apmēram tāda paša kalibra.

Kur viņi ir? — es jautāju.

Pašreiz iet uz pagalmu.

Piesteidzos pie dzīvojamās istabas loga un palūkojos ārā. Kā tad — tur gāja Čamlijs un Sīna; viņa mīlīgi ap­likusi roku Camlijam ap pleciem. Ne dots, ne ņemts — vecāks pāris izgājis jaukā pastaigā pa Bornmutas liedagu. Sai mirklī pagalmā iebrauca Ketas un Sema mašīna un apstājās pie parādes ieejas. Šīna par negaidīto starpga­dījumu šķita mazliet uztraucamies, bet Camlijs to ap­sveica ar jūsmīgiem izsaucieniem.