Atskārtis, ka tā jauki grab, viņš bija sācis to no visa spēka kratīt. Pēc tam viņš atklāja, ka pa spraugu birst ārā sīknauda; tas viņu pa­mudināja atlauzt durtiņas kastītes aizmugurē un izbērt saturu zemē. Piesteidzies ieraudzīju viņu sēžam pie pus- kronu, sešpeniju un peniju kaudzītes. Viņš likās ļoti sa­šutis, kad es iegāju krātiņā, paņēmu kastīti un salasīju naudu. Es, protams, precīzi nezināju, cik īsti naudas tur sākotnēji bijis, taču pieņēmu, ka salmos vēl sabirusi sīk­nauda, ko neesmu pamanījis. Paskatījies uz Oskaru, re­dzēju, ka viņam vaigi piepūtušies apaļāki nekā parasti.

Oskar, — es bargi ierunājos, — tev ir kaut kas mutē. Atdod!

Izstiepu roku, un viņš gaužām negribīgi izspļāva pie­cas puskronas un kādas četras sešpensu monētas.

Vai tas ir viss? — es noprasīju.

Viņš klusēdams tupēja, ar mazajām, mandejveidīgajārn ačelēm vērīgi raudzīdamies manī. Sabēru naudu atpakaļ lādītē, izkāpu no krātiņa un gāju uz durvju pusi. Kad gra­sījos iet ārā, lai pateiktu amatniekam, ka jāsalabo krā­tiņa durvis, Oskars izaicinoši uzspļāva man peniju.

Taču, cik svarīgi ir iespējami drīzāk tikt pie jauniem pērtiķu krātiņiem, mēs sapratām tai reizē, kad brīvībā iz­lauzās šimpanzes. Ziemsvētku dienā bijām uzaicinājuši pusdienās Ketu un viņas vīru Semu.