Aizslidināt bīdāmās durvis bija viena mirkļa darbs; es cerēju, ka nu šimpanzes pēc iespējas drīzāk iegriezīsies gaitenī, jo, paliekot kantorī, viņi īsā brīdī spētu nodarīt neizlabojamu postu mūsu daudzajiem aktu vākiem. Man par neizsakāmu atvieglojumu, Camlijs, redzēdams, ka kantorī neviena nav, tiešām izraudzījās vēlamo ceļu. Bet, nokļuvušiem gaitenī, pērtiķiem atkal pavērās divas iespējas: iet tālāk uz lielo virtuvi vai arī kāpt otrajā stāvā uz kalpotāju istabām. Camlijam kāpnes nebija nekas svešs, jo viņa bērnībā mūsu dzīvoklī bija vairākas kāpnes, tādēļ viņš droši vien iedomājās, ka arī šeit būs tādas, kas viņu aizvedīs pie manis. Viņš devās augšup, un Sīna, mazliet gan vēl šaubīdamās, viņam sekoja. Laimīgā kārtā visas kalpotāju istabu durvis bija noslēgtas, izņemot vienu vienīgu istabu, un šimpanzes, protams, devās taisni turp.
Mēs pienācīgā atstatumā viņiem sekojām un, tikko viņi iegāja istabā, aizcirtām un aizslēdzām durvis. Tad nokāpām lejā, atstiepām redeļkāpnes un uzrāpāmies pie istabas logiem vērot, ko bēgļi darīs. Camlijs drīz atklāja, ka istabā ir ūdenskrāns ar izlietni un ziepju gabals. Atgriezis abus krānus līdz galam vaļā, viņš ņēmās mazgāt