rokas — nodarbība, kurai viņš ar sajūsmu bija nodevies bērnībā. Sīna savukārt lēkāja pa gultu, piespiedusi pie krūtīm spilvenu. Pēc brītiņa viņa konstatēja, ka, ielaižot nagus spilvenā un paplēšot drēbi, rezultāts ir burvīgs — gaisā paceļas vesels spalvu mākonis. Viņa saplucināja divus spilvenus, līdz istaba izskatījās tā, it kā tur būtu plosījusies sniega vētra. Laba tiesa spalvu, lejup laizdamās, sakrita izlietnē, aizsprostojot noteku. Izlietnē sakrājās ūdens un sāka plūst pāri malām, jo Camlijs par krānu vairs neinteresējās, bet kopā ar Sīnu ņēmās izjaukt gultu līdz pamatiem. Tikuši līdz matracim, viņi konstatēja, ka ari to var saplosīt un sastāvdaļas izkaisīt pa istabu. Tagad telpa pildījās ne tikai ar spalvām, bet arī ar porolonu, astriem un tā joprojām. Steigšus apspriedos ar Džeremiju, ko iesākt. Mums bija viens pietiekami liels krātiņš, kur varētu ieslodzīt abus šimpanzes, bet tas bija darināts no tērauda stieņiem un sešiem vīriem ceļams, turklāt es šaubījos, vai mēs spēsim to izgrozīt pa kāpnēm un gaiteni.
Vienīgā izeja — nomānīt viņus atpakaļ lejā, — sacīja Džeremijs. — Ja mums izdotos viņus kaut kā aizvilināt līdz gaiteņa gala mazajai priekštelpiņai, ieslodzīt starp abējām durvīm un nostatīt vienām durvīm pretī krātiņu.
Uzrāpāmies velreiz pa redeļkāpnēm līdz logam un slepus paskatījāmies istabā. Camlijs bija atradis drēbju koku un ar to sadauzījis spoguli. Sīna joprojām darbojās ap matraci tik nopietni un intensīvi kā pasaulslavens ķirurgs sirds transplantācijas operācijā.