Tapiri mazliet līdzinās brūniem, pa­gariem Šetlendas ponijiem, bet garais, kustīgais šņukurs atgādina ziloņa snuķi. Visumā tapiri ir lēni, miermīlīgi radījumi. Tiklīdz Klodete bija sasniegusi piemērotu ve­cumu, mūsu tapiri sapārojās; visas pārošanās reizes rū­pīgi atzīmējām zilajā kartītē. Tikai tagad īsti sapratām, cik šīs kartītes vērtīgas: tiklīdz manījām, ka Klodete kļuvusi grūsna, pārbaudījām pēdējās pārošanās datumu un varējām samērā precīzi aprēķināt, kad mazulim jā­piedzimst.

Kādu dienu atkal atskanēja pazīstamais klauvējiens un balss: «Te es, Džeremijs,» — un ienāca Džeremijs sa­trauktā izskatā.

Atnācu parunāt par Klodeti, mister Darel, — viņš sacīja. — Pēc mūsu kartīšu datiem, viņai vajadzētu at- nesties septembrī, gribu zināt, vai jūs neieteiktu viņu at­šķirt no Klaudija un pārvietot citā aplokā?

Apspriedām šo jautājumu ilgi un pamatīgi un nolē­mām, ka varbūt patiesi būtu labāk tapirus šķirt, jo nezi­nām, kā Klaudijs izturēsies pret mazuli. Tā kā viņš piedevām ir arī tuvredzīgs, tad varētu jaunpiedzimušo neviļus sabradāt. Pārvietojām Klodeti otrā aplokā, kur viņa varēja ar Klaudiju saostīties un pat paberzēties ar deguniem, tomēr netraucēta laist pasaulē mazuli. Ap to laiku, kad teju, teju gaidījām mazo tapiriņu piedzimstam, Klodete sāka mūs nopietni biedēt. Vidus viņai bija stipri piebriedis, taču ne reizes nemanījām mazuli sakustamies, arī tesmeņi bija tukši. Ilgi apspriedos ar Džeremiju un mūsu veterinārārstu Tomiju Begu.