Ko, pēc jūsu domām, vajadzētu pievienot raušiem, lai tie kļūtu garšīgāki? — mēs jautājām.

Viņš pāris minūtes padomāja un tad izteica lielisku ierosinājumu.

Kā būtu ar anīsa sēkliņām? — viņš jautāja. — Tās ir pilnīgi nekaitīgas, bet to garša vairumam dzīvnieku patīk.

Labi, — es piekritu, — nekādu ļaunumu tās nodarīt nevar. Vai jūs nesagatavotu mums dažus raušus ar anīsa piedevu?

Varu, — viņš apsolījās un turpmāk gatavoja rau­šus ar stipru anīsa smaržu.

Tikko sākām tos izbarot, dzīvnieki kā negudri metās tiem virsū. Vēl joprojām viņi ēd tos pat ar lielāku pa­tiku nekā visiecienītāko barību. Un, jāteic, mūsu dzīvnieku fiziskais stāvoklis un arī vairošanās rezultāti neticami uzlabojušies. Kad gadu bijām devuši barības papildinā­jumā raušus, ieguvām ģimenes pieaugumu no divpadsmit zīdītājdzīvnieku un desmit putnu sugām un pamatoti lepo­jāmies ar šiem panākumiem.

Manuprāt, tajā gadā vissvarīgākais un satraucošākais notikums bija Dienvidamerikas tapiru mazuļa piedzim­šana. Laimīgo tēvu Klaudiju ieguvu Argentīnā, un savā laikā viņš mums sagādāja dažādas nepatikšanas: izbēga no zooloģiskā dārza teritorijas, noēda mana drauga pu­ķes, sabradāja kaimiņa lecektis un izdarīja vēl citus ne­darbus. Bet tagad, kad bijām viņam sameklējuši sievu, kuru nosaucām par Klodeti, viņš bija kļuvis par rāmu un cienījamu dzīvnieku.