Bet tad mēs atradām Ketu Veleri. Viņa dejot iedejoja manā kabinetā — maza, apaļīga, dzirksto­šām, zaļām acīm un optimistisku smaidu uz lūpām. Viņa paskaidroja, ka viņas vīrs nesen pārcelts darbā uz Džer- siju, tādēļ pašai vajadzējis pamest darbu Londonā, kur viņa nostrādājusi septiņpadsmit gadu. Jā, viņa protot grāmatvedību, stenogrāfiju un labi rakstot uz mašīnas. Es palūkojos uz Džekiju, Džekija palūkojās uz mani. Mēs abi instinktīvi jutām, ka noticis brīnums: bijām atraduši tieši tādu cilvēku, kāds mums vajadzīgs. Jau pēc pāris dienām Keta sāka strādāt, mēģinādama radīt kaut ko līdzīgu kārtībai haosā, par kādu bija pārvērtusies mūsu grāmatvedība manas prombūtnes laikā.

Zooloģiskajam dārzam tajā periodā bija divas lielas parādsummas: divdesmit tūkstoši mārciņu — nauda, ko biju aizņēmies, lai dārzu nodibinātu un izveidotu, un vēl četrpadsmit tūkstoši, kas bija radušies no pārtēriņiem un aizņemoties no privātiem kreditoriem. Pašreiz vissvarīgākā un smagākā problēma bija — kur ņemt vēl papildu līdzek­ļus, lai zooloģiskais dārzs spētu noturēties pie dzīvības un pārvarēt aktuālākās grūtības. Tas viss prasīja lielu noņem- šanos un daudz laika. Turklāt Džeremijs, kas vēl nebija jaunajā amatā īsti iejuties, pastāvīgi nāca konsultēties par dažādiem jautājumiem sakarā ar dārza dzīvniekiem, bet Keta — par dažādām finansiālām problēmām, kas viņai sākumā šķita visai neierastas; tas viss kopā ar raizēm un rūpēm par zooloģiskā dārza nākotni mani brī­žiem dzina izmisumā.