Tā jau nemaz nav, — es atbildēju, — kaut gan labprāt būtu to darījis. Vainīgas sasodītās tabletes nervu nomierināšanai — vienas vietā ieķēru divas.
Nervu nomierināšanai? — Houpa brīnījās. — Kāda joda pēc tu tās lieto?
Apsēdies, ieliešu tev kaut ko dzeramu un visu izstāstīšu, — es sacīju.
Veselu stundu sūdzēju Houpai savas bēdas. Noklausījusies viņa smagi piecēlās un, mājup posdamās, sparīgi noteica:
Tam jādara gals. Necietīšu, ka cilvēks tavos gados lieto nezin kādas tabletes nervu nomierināšanai. Parunāšu par tavām nebūšanām ar Džimiju.
Nesaprotu, kālab jāapgrūtina Džimijs… — es vārgi iebildu.
Nerunā mammai pretī, — Houpa mani pārtrauca, — es pavaicāšu Džimijam.
Un viņa patiesi to izdarīja. Džimijs tūliņ man piezvanīja. Vai es neaiziešot pie viņa un visu nepaskaidrošot? Aizgāju un pastāstīju, kā sākumā biju iecerējis organizēt dārzu: tiklīdz tas spēs pats sevi uzturēt, pārvērtīsim to par trestu; bet nav iespējams dibināt trestu, kamēr man ir tik milzīgi parādi. Džimijs bija ar mani vienisprātis un labu brīdi, domās nogrimis, klusēja.
— Ir tikai viena vienīga izeja, — viņš beidzot sacīja. — Jāizsludina aicinājums un jāvāc ziedojumi. Iedošu tev tūliņ divus tūkstošus mārciņu, lai tu spētu pārvarēt pirmās grūtības, un pats ziedošu otrus divus tūkstošus citu uzmundrināšanai. Ja ziedojumu vākšana veiksies labi, varēsim domāt par turpmāko.