Būtu par maz sacīts, ka jutos pilnīgi apmāts; es atgriezos mājās kā apreibis. Nu man patiesi sāka likties, ka beigu beigās varbūt tomēr izdosies zooloģisko dārzu saglābt.
Izsludināt aicinājumu ziedojumu vākšanai nav gluži tik vienkārši, kā dažs iedomājas. Neba arī katram šādam aicinājumam ir panākumi. Taču Džersijas avīze «Even- ing Post», kas allaž bijusi uzticams mūsu sabiedrotais, publicēja brīnišķīgu pārskatu par visu, ko esam paveikuši un kas iecerēts nākotnei. Aicinājumu izsludināja, un apbrīnojami īsā laikā savācām divpadsmit tūkstošus mārciņu. Visvairāk mani aizkustināja divi ziedojumi: pieci šiliņi no maza puiše|a, kurš droši vien atdeva visas nedējas kabatasnaudu, un piecas mārciņas, ko saziedoja Džersijas zooloģiskā dārza personāls. Savāktajai naudai vajadzēja kļūt par tresta rīcības kapitālu, tādēļ to nedrīkstēja izlietot paša zooloģiskā dārza vajadzībām.
Bijām nonākuši pie Džimija stratēģiskā plāna otrās daļas. Abi sapratām, ka nevar ķerties pie tresta dibināšanas, kamēr nav nokārtoti sākotnējie parādi. Kad tas būs paveikts, pamatā varēs ieguldīt minētos divpadsmit tūkstošus, kas noderēs sākumam, bet ar ko tomēr nepietiks dārza plašai rekonstrukcijai un tālākai attīstībai.