Sākumā ļoti lēni, bet tad arvien straujāk tas sāka plaukt un vērsties plašumā. Trīs gadus mēs rāvāmies melnās miesās, veidodami pamatus nākot­nes celtnei.

Mūsu zooloģiskais dārzs bija nostiprinājies. No ienāku­miem, ko ieguvām par biļetēm, tas gadiem ilgi būtu va­rējis pastāvēt kā necils, neliels zvērudārzs, bet neba tāds bija mans nodoms, to dibinot. Šādu neievērojamu «sētas puses» zooloģisko dārzu bija pārpārēm, un nekas lietde­rīgs tajos netika darīts. Ja vēlējos dārzu paplašināt un pārvērst par to, ko biju iecerējis, man bija nepieciešami līdzekļi no ārpuses. Vienīgā iespēja tos iegūt bija pār­vērst dārzu par zinātnisku trestu.

Kā vēlāk uzzināju, Amerikā tresta vārdu parasti lieto, lai apzīmētu kredītiestādes, organizācijas naudas sadalei. Turpretim Anglijā par trestiem dēvē arī apvienības vai klubus, kuri gan vairāk ieinteresēti naudas iegūšanā nekā sadalē. Es gribēju dibināt zinātniska tipa trestu, kuru varētu klasificēt kā filantropisku institūtu, kas nenes pelņu un tādēļ netiek aplikts ar ienākuma nodokli, turklāt vēl bauda priekšrocību, ka drīkst pieņemt labprātīgus ziedo­jumus no saviem atbalstītājiem, nemaksājot nodokli, kuru jau automātiski samaksājis ziedotājs.